Dažkārt nopietna saruna sākas ar frāzi mums vajadzētu parunāt un uzreiz kļūst mazliet par nopietnu. Tieši tāpēc šo rakstu uzrakstījām, lai parādītu, ka arī sarežģītām tēmām var pieiet ar smaidu, krāsainām kartītēm un nelielu spēles garu.
Ja vēlaties ģimenē vai draugu lokā runāt par emocijām, drošību, robežām vai nākotnes plāniem bez saspringtas nopratināšanas sajūtas, šeit atradīsiet praktiskas idejas. Galvenais noteikums ir vienkāršs, nevienam nav jāuzvar, bet visiem drīkst kļūt mazliet vieglāk.
Kāpēc spēle palīdz sarunāties?
Spēle rada kopīgu darbību, tāpēc sarunas dalībniekiem nav visu laiku jāskatās vienam otram acīs un jāmeklē pareizā atbilde. Uzdevums, jautājums vai neliels humora elements palīdz uzmanību novirzīt no spriedzes uz procesu.
Pieaugušie bieži atliek sarunas par naudu, attiecībām, nogurumu, bērnu audzināšanu vai personīgajām robežām, jo baidās no konflikta. Taču spēles pieaugušajiem var kļūt par neitrālu sākumpunktu. Vispirms visi atbild uz jautājumu kartītes formā, bet pēc tam, ja vēlas, dalās plašāk.
Arī ikdienas aktualitātes atgādina, ka drošība nav tikai fiziska sajūta. Tā ietver iespēju runāt cieņpilni, tikt uzklausītam un nebaidīties no izsmiekla. Piemēram, drošas tehnoloģiju lietošanas nozīme arvien biežāk tiek apspriesta arī izglītībā. Līdzīgs princips darbojas mājās. Par sarežģītām tēmām ir vieglāk runāt tad, ja sarunai ir skaidri un draudzīgi noteikumi.
Kā sagatavot spēļu vakaru?
Lai vakars nepārvērstos par negaidītu pratināšanu, svarīga ir vienkārša sagatavošanās. Nav vajadzīga īpaša telpa, dārgs inventārs vai trīsdesmit lappušu noteikumi.
Pietiek ar:
- ērtu vietu, kur visi var apsēsties;
- dzērieniem vai uzkodām;
- papīra lapiņām un pildspalvām;
- taimeri, ja nepieciešams;
- vienošanos, ka ikviens drīkst izlaist jautājumu;
- vēlmi sarunāties bez pārmetumiem.
Labs spēļu vakars sākas ar vieglu tēmu. Nevajag uzreiz ķerties pie jautājuma Kas mūsu attiecībās nedarbojas?. Sākumā labāk pajautāt: Kas šonedēļ tev lika pasmaidīt? vai Ja šī nedēļa būtu filma, kāds būtu tās nosaukums?. Kad atmosfēra kļuvusi brīvāka, var pāriet pie dziļākām tēmām.
Izveidojiet sarunas noteikumus
Noteikumiem jābūt īsiem un saprotamiem. Piemēram:
- Klausāmies līdz galam.
- Nedodam padomu, ja otrs to nav lūdzis.
- Neizmantojam otra atbildi strīdā vēlāk.
- Uz privātu jautājumu drīkst neatbildēt.
- Par sevi runājam pirmajā personā.
- Humors ir laipns, nevis pazemojošs.
Īpaši svarīgs ir pēdējais noteikums. Humors var atvērt durvis sarunai, bet tas nedrīkst kļūt par veidu, kā paslēpt aizvainojumu vai izsmiet kāda cilvēka jūtas.
Izvēlieties piemērotu tempu
Ne katrai sarunai jānotiek vienā vakarā. Ja tēma ir emocionāli smaga, ieplānojiet īsāku spēli un atstājiet laiku mierīgai pauzei. Dažreiz vērtīgākais rezultāts nav atrasts risinājums, bet sajūta, ka visi beidzot ir pateikuši, kas viņiem svarīgs.
Spēles nopietnām tēmām
Šīs spēles palīdz sarunai sākties viegli un dabiski. Izvēlieties vienu ideju, kas atbilst jūsu kompānijai, un ļaujiet sarunai attīstīties savā tempā.
Izmantojiet trīs krāsas
Sagatavojiet trīs krāsu kartītes.
- zaļa, “man ar šo viss ir labi”;
- dzeltena, “par šo gribu padomāt vai parunāt”;
- sarkana, “šobrīd šai tēmai neesmu gatavs”.
Pēc tam nosauciet dažādas tēmas, atpūta, pienākumu sadale, nauda, privātā telpa, ģimenes tradīcijas, tehnoloģiju lietošana, draudzība vai nākotnes plāni. Katrs izvēlas krāsu, un tikai tie, kuri vēlas, paskaidro savu izvēli.
Šī spēle ir noderīga tāpēc, ka tā ļauj paust sajūtu arī tad, ja cilvēks vēl nav gatavs garam skaidrojumam. Dzeltenā kartīte nav problēma. Tā ir maza laterna, kas parāda, kurā vietā vērts apstāties. Savukārt sarkanā kartīte atgādina, ka robežas nav jāaizstāv ar garu skaidrojumu.
Izmantojiet iztēles jautājumus
Šeit nopietnu tēmu pasniedz ar iztēles palīdzību. Uzdodiet jautājumus:
- Ja mūsu mājas būtu kuģis, kas šobrīd būtu jāielabo?
- Ja mūsu ģimene būtu komanda, kurš uzdevums būtu jāpārdala?
- Ja mūsu ikdiena būtu galda spēle, kas tajā būtu par sarežģītu?
- Ja mums būtu viena papildu stunda nedēļā, kam to izmantotu?
- Ja mūsu sarunas būtu laikapstākļi, kādi tie šobrīd būtu?
Atbildes bieži ir vieglākas un tēlainākas nekā tiešs jautājums. Cilvēks var pateikt, ka mūsu kuģim vajag vairāk klusuma ostu, un tā jau ir vērtīga norāde par nogurumu vai vajadzību pēc personīgā laika.
Šāds paņēmiens īpaši labi darbojas ģimenēs, kurās tieši runāt par emocijām nav ierasts. Metafora kļūst par tiltu starp sajūtu un vārdiem. Tā ļauj pasmaidīt, vienlaikus pasakot kaut ko ļoti būtisku.
Izveidojiet jautājumu kasti
Katrs uzraksta vienu jautājumu, par kuru gribētu runāt, bet nevēlas būt pirmais, kas to nosauc skaļi. Lapiņas samaisa un lasa pa vienai. Atbildēt var visi, pa pāriem vai tikai tie, kuri vēlas.
Jautājumi var būt gan viegli, gan nopietni:
- Ko mēs varētu darīt, lai mājās būtu mierīgāk?
- Kas tev palīdz, kad esi satraukts?
- Kā tu vislabāk jūti atbalstu?
- Par ko mēs pārāk reti pasakāmies?
- Kādu pienākumu tu gribētu mainīt?
- Kas tev palīdz justies droši?
Svarīgi vienoties, ka jautājuma autors nav jāatklāj. Tas palīdz izvairīties no aizsardzības reakcijas un ļauj sarunai sākties bez vainīgā meklēšanas. Ja kāds jautājums šķiet pārāk personisks, to drīkst atlikt vai atgriezt kastē.
Apvienojiet patiesības un vēlmes
Katrs nosauc divas lietas, kas viņa dzīvē šobrīd ir labas, un vienu lietu, ko viņš vēlētos uzlabot. Piemēram, Man patīk mūsu kopīgās brokastis. Es priecājos par draugu atbalstu. Es gribētu vairāk laika bez telefoniem.
Šī spēle palīdz saglabāt līdzsvaru. Saruna neiestrēgst tikai problēmās, jo dalībnieki vispirms pamana to, kas jau darbojas. Savukārt vēlme skan maigāk nekā pārmetums un biežāk rosina meklēt risinājumu.
Lai spēle kļūtu vēl interesantāka, katrs var pierakstīt savu vēlmi uz lapiņas un kopīgi izvēlēties vienu, ko izmēģināt nākamajā nedēļā. Tādējādi saruna pārtop mazā eksperimentā, nevis paliek tikai pie skaistiem nodomiem.
Izmēģiniet lomu maiņu
Izvēlieties kādu ikdienas situāciju un īsi izspēlējiet to otra cilvēka lomā. Piemēram, viens tēlo cilvēku, kurš pēc darba vēlas klusumu, bet otrs tēlo cilvēku, kurš vēlas tūlīt pārrunāt dienu. Pēc tam katrs pasaka, kas šajā lomā bija viegli un kas bija pārsteidzoši grūti.
Šis uzdevums nav paredzēts, lai kādu atdarinātu vai parodētu. Tā mērķis ir ieraudzīt situāciju no cita skatpunkta. Dažreiz pietiek ar piecām minūtēm lomā, lai saprastu, ka otrs cilvēks nav neiejūtīgs vai pārāk prasīgs, viņš vienkārši ierodas sarunā ar citu enerģijas līmeni.
Pēc lomu maiņas svarīgi runāt par savu pieredzi, nevis vērtēt otra aktierspēli. Jautājums Ko tu pamanīji? parasti palīdz vairāk nekā Vai tagad saprati, kā es jūtos?.
Sarīkojiet risinājumu izsoli
Katram dalībniekam piešķiriet, piemēram, desmit iedomātas monētas. Nosauciet kādu kopīgu problēmu, piemēram, pārāk maz laika kopā, haotisku mājas darbu sadali vai pārāk daudz ekrāna laika. Katrs piedāvā iespējamu risinājumu, un pārējie balso ar savām monētām.
Pēc tam pārrunājiet trīs visvairāk atbalstītos priekšlikumus:
- Vai tas ir reāli īstenojams?
- Kas būtu pirmais mazais solis?
- Kas varētu traucēt?
- Kā mēs sapratīsim, ka risinājums palīdz?
Spēles elements palīdz neieslīgt sūdzībās. Tā vietā uzmanība pāriet uz izvēlēm un eksperimentiem. Nav nepieciešams uzreiz atrast perfektu atbildi. Pietiek atrast vienu izmēģināmu ideju nākamajai nedēļai.
Kā runāt bez spriedzes?
Spēle pati par sevi negarantē mierīgu sarunu. To rada veids, kādā cilvēki klausās un reaģē uz dzirdēto. Daži vienkārši saziņas paņēmieni palīdz saglabāt vieglumu arī tad, kad tēma kļūst nopietna.
Runājiet par savu pieredzi
Formulējums Tu nekad nepalīdzi gandrīz automātiski ieslēdz aizsardzību. Tāpēc labāk teikt, Es jūtos pārslogots, kad lielākā daļa pienākumu paliek uz maniem pleciem.
Šāda pieeja nenozīmē, ka jāslēpj neapmierinātība. Tā nozīmē, ka sajūta tiek pasniegta kā informācija, nevis apsūdzība. Sarunas biedram ir vieglāk sadzirdēt vajadzību, ja viņam nav uzreiz jāaizstāvas.
Atļaujiet klusuma pauzes
Ne katra atbilde jāsniedz uzreiz. Ja cilvēks klusē, tas ne vienmēr nozīmē, ka viņš ignorē sarunu. Iespējams, viņš mēģina saprast, ko īsti jūt.
Varat izmantot vienkāršu noteikumu. Pēc jautājuma katram ir tiesības uz trīsdesmit sekunžu domāšanas laiku. Tik īsa pauze bieži vien padara atbildes godīgākas un mierīgākas.
Neatrisiniet visu uzreiz
Ja saruna kļūst pārāk sakāpināta, spēli drīkst pārtraukt. Varat pateikt, Šī tēma ir svarīga, bet turpināsim to citā reizē, kad būsim mierīgāki.
Tas nav zaudējums. Tā ir prasme pamanīt robežu, pirms saruna pārvēršas strīdā. Dažreiz labākais gājiens ir nolikt kārtis uz galda un uz brīdi aiziet pēc tējas.
Kad spēle neder?
Ir tēmas, kurām vajadzīga nevis spēle, bet tieša, nopietna un profesionāla saruna. Ja cilvēks runā par vardarbību, paškaitējumu, draudiem vai tūlītēju apdraudējumu, nevajadzētu paļauties tikai uz rotaļīgu metodi. Šādās situācijās svarīgāka ir drošība, skaidra rīcība un atbilstošs atbalsts.
Ja drošības tēmu nepieciešams pārrunāt ar bērniem vai ģimeni mierīgā un saprotamā veidā, piemērots var būt arī ģimenei paredzēts kvests, taču tas neaizstāj profesionālu palīdzību nopietnās situācijās.
Arī ikdienas sarunās jāņem vērā, vai visi patiešām vēlas piedalīties. Spēle nav instruments, ar kuru panākt atzīšanos vai izspiest atbildi. Ja kāds saka negribu, šī atbilde ir jārespektē.
Labākais spēļu vakars nav tas, kurā visi pasaka visu. Tas ir vakars, pēc kura cilvēki jūtas vairāk sadzirdēti nekā iepriekš.
Izveidojiet mazu rituālu
Lai sarunas nekļūtu par retu ārkārtas pasākumu, var ieviest nelielu iknedēļas rituālu. Piemēram, reizi nedēļā katrs izvēlas vienu jautājumu no burciņas vai vienu no trim spēlēm.
Sāciet ar jautājumiem, kas rada gaišu noskaņu:
- Kas šonedēļ izdevās labāk, nekā gaidīji?
- Par ko šodien vari pasmaidīt?
- Ko gribētu atkārtot?
- Kas tev palīdzēja justies mierīgāk?
- Kādu mazu piedzīvojumu varam ieplānot?
Pēc tam, kad šāds rituāls kļuvis pazīstams, arī nopietnākas tēmas vairs nešķiet kā negaidīts trauksmes signāls. Tās kļūst par dabisku sarunu daļu, gluži kā deserts pēc vakariņām, tikai ar mazāk cukura un vairāk jēgas.
Rituālam nav jābūt garam. Arī piecpadsmit minūtes nedēļā var kļūt par vērtīgu laiku, kurā nolikt malā telefonus, ikdienas steigu un ierasto kā tev iet? ar automātisko normāli.
Lai sarunas kļūst vieglākas
Nākamajā spēļu vakarā nevajag censties izveidot perfektu atmosfēru. Pietiek ar vienu jautājumu, vienu smaidu un gatavību uzklausīt atbildi līdz galam.
Izvēlieties spēli, kas atbilst jūsu cilvēkiem, nevis kādam ideālam no žurnāla. Ja kāds pajoko, pasmaidiet. Ja kāds apklust, dodiet laiku. Ja saruna aiziet neparedzētā virzienā, iespējams, tieši tur paslēpies svarīgākais.
Lai jūsu mājās nopietnas tēmas drīkst ienākt bez smagiem soļiem, ar krāsainām kartītēm, siltu tēju un pārliecību, ka arī sarunā veiksme bieži uzsmaida tiem, kuri pārāk necenšas visu kontrolēt.
